Category: Uncategorized

Mēs vēlamies, lai desmitie sadraudzētos un labāk viens otru iepazītu, paziņoja 12.-tie, sākot gatavot 10. klases iesvētību nedēļu, kas vainagotos ar vidusskolēnu apliecību izsniegšanu. Jāatzīst, ka tik vienotus, ieinteresētus un atbildīgus savus skolēnus vēl nebiju redzējusi. Pārbaudāmajiem nebija vienkārši- svētbrīža organizēšana, izbaudīt sajūtu, kā ir, ja esi sasiets ar citiem veselu mācību dienu, jāsameklē un jāsamīļo 50 skolasbiedri un skolotāji, pretī par to saņemot parakstu, ar muti no ūdensbļodas jāzvejo āboli, visai klasei stāvot uz palaga, jāāpgriež palags otrādi, pirms pusdienām skaļi pateikties par ēdienu, dziedot,visu pārspēja trešdiena, kad visu acu priekšā 12. Klase izaicinoši nolaupīja un aizveda klases audzinātāju, par kuru lielie uz karstām pēdām pieprasīja izpirkuma maksu, ko varēja nopelnīt tikai visa klase kopā, izturot sagatavotos pārbaudījumus trasē Vilkmuižas ezera krastā. 10 pārbaudījumi- 10 nopelnīti „Snikeri”. Pēc trim smagām pārbaudījumu  stundām 10. klase bija izturējusi  visu un tumšajā skolas pagalmā auto bagāžniekā varēja atkal skatīt audzinātāja smaidīgo vaigu…Pateicīgie 10.-tie 12-tos cienāja ar pašceptu picu un skolā aizvadīja pirmo klases nakti, lai sagatavotu izrādi „Skola, priecājies, mēs esam klāt!”Nākamajā dienā zālē varēja vērot pirmizrādi, pēc kuras karaliene- direktore ar zobena pieskārienu katram jaunajam pavēstīja, ka nu tas ir pilntiesīgs TKS vidusskolēns.

1 2 ►

28.-30. Oktobrī TKS notika kārtējā Ziemassvētku kartiņu darbnīca, kur plecu pie pleca strādāja 1.-6. Klašu skolēni, pasākumā jau vairākus gadus aktīvi iesaistās arī Imanta un Aija no  Laucienes pansionāta. Trešdienas pēcpusdienā ar prieku konstatējām, ka pie mūsu draugiem un atbalstītājiem aizceļos 672 kartiņas.

12. novembrī ar skolēniem tikās Nesprāgušas munīcijas neitralizēšanas speciālisti, pārstāvot Latvijas Zemessardzes Kurzemes vadu. Šie vīri stāstīja, kas ir munīcija un kāda tā ir; ko darīt, ja atrod nesprāgušu munīciju; kādi ir viņu ikdienas pienākumi un arī lielākas misijas uz „karstajiem punktiem” pasaulē. Ar ievērojamiem skaitļiem un faktiem (arī fotogrāfijām) viņi brīdināja klausītājus, ka ar sprāgstvielām nepavisam jokoties nedrīkst, pašiem jādomā, ko labāk darīt un kādas būs sekas. Noslēgumā varējām aplūkot daļu no sapieru inventāra – izlūkrobotus, īpašas neitralizēšanas ierīces un speciālo sapiera tērpu. Paldies par iespēju klausīties Zemessardzes vīros un novērtēt to, ka mūsu zemē nav kara briesmu.

Terēze Runce, 12. klase

11. novembris bija īpaša diena Talsu Kristīgās skolas iemītniekiem, jo pieminējām 1919. gada varonīgos Latvijas brīvības cīnītājus. Kā ik gadu, rīts sākās ar pulcēšanos pie skolas. Mūs uzrunāja vēstures skolotāja Vēsma Liņģe un Rekrutēšanas un jaunsardzes centra pārstāvis Dainis Karols, kā arī Nika (4. kl.) braši skaitītais dzejolis par latviešu karavīru. Tad, karogiem plīvojot, visi devāmies cauri pilsētai uz Koklētāju. Tur uzstājās vidusskolas koris pūtēju ansambļa vadībā. Pirms bijām aicināti pie pieminekļa nolikt svecītes par godu Latvijas aizstāvjiem, uzrunu sacīja Kuldīgas Sv. Annas lut. baznīcas mācītājs Mārtiņš Burke-Burkevics. Viņš atgādināja, ka Tas Kungs ir mūsu patvērums un Viņa spēkā varam izkļūt cauri grūtībām, arī kā vesela valsts.

Taču ar to viss nebija beidzies – vakarā notika lielais pilsētas lāpu gājiens un piemiņas brīdis, kurā arī bija pagodināti piedalīties pārstāvji no mūsu skolas – koris ar pūtējiem un Niks ar dzejolīti. Sk. Raimonda atbildīgi sagatavotās dziesmas korim tika izpildītas godam un tā varējām arī sevi pierādīt kā skolu. Uzstāšanās bija izdevusies un šādi gan sev, gan citiem izteicām prieku un lepnumu par savu valsti.

Terēze Runce, 12. klase

No 28. līdz 30. oktobrim Talsu Kristīgajā skolā norisinājās kas patiesi īpašs – Līderu nometne (Leadership camp). No ASV pie mums uz skolu atbrauca trīs amerikāņi – Eric Dennis, Matthew McIntyre un Charles Pendley, kuri jau vairākus mēnešus iepriekš bija sākuši gatavoties šai nometnei. Uz nometni ieradās 28 jaunieši no 8. līdz 12. klasei.

Šajās četrās dienās uzzinājām patiesi vērtīgas lietas, ieguvām citādu skatījumu uz vadītāja lomu un iepazinām viens otru labāk. Pirmā diena (29.10.) bija kā sadraudzības vakars – mēs spēlējām spēles, stāstījām jokus, savu pieredzi, izbaudījām viens otra sabiedrību un varējām iepazīties ar mūsu amerikāņu draugiem. Nākamajās dienās norisinājās dažādas lekcijas, kuras tika vadītas atraktīvi un uzskatāmi. Ēriks stāstīja par dzīvi kopā ar Dievu, cik svarīga ir izvēle staigāt kopā ar Viņu. Čārlzs stāstīja par ētiku, par to, kā mums ir jāuzvedas gan kā līderiem, gan vienkārši kristiešiem. No Metjū varēja uzzināt patiesi daudz tieši par vadītāja uzdevumiem, par to, kas ir vadītājs un kā mēs katrs varam kļūt par vadītāju. Palicis prātā, ka Metjū mums pēc tam lika vadīt prezentāciju par līderiem no tā, ko mēs atcerējāmies, viņš izteica personīgas uzslavas un labās puses katram mums. Viņa slavenais jautājums ir: „What is the time?” un mēs visi atbildam: „GO TIME!” Jāsaka, ka viņi tiešām parādīja izcilu piemēru, kādam vajadzētu būt līderim. Nometnes noslēgumā varējām piedzīvot neaizmirstamu brīdi – 2 meitenes (Ketrina un Anna) atsaucās aicinājumam atdot savu sirdi Jēzum.

Mēs, jaunieši, tikām sadalīti 3 grupās, katru vakaru viena no grupām devās uz kafejnīcu Martinelli. Šo iespēju mums piedāvāja Metjū. Par katru no vakariem varēja dzirdēt tikai labas atsauksmes. Mēs kopīgi runājām par mūsu ģimenēm. Bija ļoti patīkami, kad varēja just, cik ļoti Ēriks, Čārlzs un Metjū mīlēja Latviju un ka viņiem rūpējām arī mēs. Metjū mūs svētīja arī caur teksasiešu spēli „Saldumus vai izjokosim!”. Mūs aizveda uz Talsu centra Rimi un katram lika paņemt groziņu. Tika dotas 30 sekundes, lai mēs katrs paņemtu pēc iespējas vairāk saldumu.. pēc tam viņš mums atļāva vēl 18 sekundes šo pašu prieku. Ņemot saldumus, bija tāda kā vainas sajūta – kā gan drīkstu ņemt to, kas man nepienākas? Tomēr Čārlzs mums vēlāk izskaidroja, ka šī bija svētība, kura mums jāmācās saņemt. Bībelē Mateja ev. 10:8 ir teikts: „Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet.” Tādēļ arī mēs, saņēmuši šos daudzos saldumu maisus, devām tos tālāk. Lielākā daļa no saldumiem tika aizvesta uz „Stūrīšiem”, Kāķīšu bērnu namu un Talsu krīžu centru. Citi, tāpat izdalot cilvēkiem uz ielas, novēlot jauku vakaru. Tā mēs iepriecinājām citus ar to, kas tika dots mums. Dienas patiesi bija piepildītas un vārdos nav izteicams, cik ļoti svētīts un piepildīts bija laiks, ko pavadījām nometnē. Tiešām nenožēloju ne minūti, kas tika pavadīta tur.

Elīna Kleinhofa-Prūse